Intīmpreču vēsture
Vibratora vēsture
Vibrators tika izgudrots 18. gadsimtā, lai atvieglotu ārstu darbu, kas ar maksts masāžu ārstēja sieviešu histēriju un "dzemdes trakumu". Pirmais vibrators bija stacionāra ierīce, kuru darbināja tvaiks: galu galā 18. gadsimts tiek dēvēts par tvaika darbināmo mehānismu uzvaras gājiena gadsimtu. Ārsti nu varēja atpūtināt savas rokas, jo tvaika mašīna – vibrators tika galā ar uzdevumu un noveda sievieti līdz orgasmam četru līdz desmit minūšu laikā. Līdz šīs brīnummašīnas izgudrošanai dakteriem bija jānopūlas ar rokām reizēm pat veselu stundu, kamēr kārtējā histēriskā būtne tika vaļā no "iekšējā ļaunuma", sasniedzot orgasmu. Protams, ar vienu tādu seansu nepietika un dāmas apmeklēja šīs procedūras vairākas reizes nedēļā gadiem ilgi.
1882. gadā angļu ārsts Joseph Mortimer Granville izgudroja elektromehānisko vibratoru kā medicīnisku instrumentu. Viņš nebija vienīgais, kas izgudroja vibromasējošas ierīces. Arī citi ārsti centās atvieglot savu darbu ar tehnikas palīdzību. Tā laika medicīnas literatūrā vibromasāža tika slavēta un ieteikta praktiski pret visām slimībām kā sievietēm, tā vīriešiem.
1902. gadā Hamilton Beach patentēja pirmo rokas vibratoru, kas bija paredzēts lietošanai mājas apstākļos. Tā vibrators kļuva par piekto patentēto mājas mehānisko ierīci. Šajā sarakstā pirmo vietu ieņem šujmašīna, savukārt, trešo vietu pēc vibratora – elektriskais gludeklis, kas parādījās jau krietni vēlāk.
Divdesmitā gadsimta sākumā mājas vibratorus sāka ražot masveidā, tie maksāja no 5 līdz 10 dolāriem un tika labi pirkti, neskatoties uz neskaitāmām publikācijām presē par to, ka sieviešu histēriju drīkst ārstēt tikai ārstu uzraudzībā un pašārstēšanās var nest lielu kaitējumu. Sievietes vienalga pašārstējās un viņu vīri, cita starpā, bija visnotaļ apmierināti ar attiecīgo efektu. Vīrieši bez lieliem iebildumiem pirka un pasūtīja sievām šo medicīnisko ierīci pa pastu, pat neiedomājoties, ka šī ierīce varētu kaut kādā veidā aizskart viņu pašcieņu. 1917. gadā amerikāņu mājās bija vairāk vibratoru nekā tosteru. Tie bija dažādas formas, krāsas un kvalitātes, ierīce orgasma sasniegšanai tika piedāvāta pat putekļusūcēja uzgaļu komplektā.
1920. gadā kinokompānija Stag films porno vibratorus sāka izmantot filmu veidošanā kā rekvizītu. Visiem kļuva skaidrs, ka vibrators sniedz vienkārši seksuālu baudu un ārstēšana kā attaisnojums vibratora lietošanai vairāk nestrādā. Tā vibrators tiek svītrots no medicīnas ierīču saraksta. Tajos gados populārā filma "Mūķenes stāsts" vēlreiz apliecināja, ka vibrators ir tā ierīce, kas ļauj sievietei tikt pie baudas un orgasma bez vīrieša palīdzības. Protams, sievietes par tādu viņu noslēpuma atklāšanu ļoti apvainojās. Ļoti apvainojās arī vīrieši un sāka uzskatīt, ka nu sievietes iemācījušās viņiem būt neuzticīgas ne tikai ar citiem vīriešiem, bet arī ar vibratoriem. Turklāt vibratori pazuda no aptieku reklāmu lapiņām. Toties izgudrotāji turpināja pilnveidot šīs ierīces.
Kad 1960. gada vidū par modes lietu kļuva seksuāla apmierinājuma gūšana no visa, kas var to sniegt, vibratora ignorēšana tika pārtraukta. Te atkal iesaistījās ārsti un apstiprināja, ka vibrators ir tā ierīce, kas ļauj tikt vaļā no seksuālas spriedzes.
1973. gadā Betty Dodson sāka veidot apmācības kursus sievietēm masturbācijas tehnikas apgūšanā ar vibratoru un bez tā. Viņas grāmata Sex fot One pēc iznākšanas tika nekavējoties iztulkota astoņās valodās. Drīz pēc tam Betty Dodson Ņujorkā atvēra sekspreču veikalu sievietēm. Apmēram pēc pieciem gadiem vibrators kļuva par priekšmetu, par kuru var runāt, bet ne pārāk daudz un skaļi. Kopš tiem laikiem jebkura sieviete var izvēlēties sev vibratoru saskaņā ar savām vēlmēm un estētiskiem uzskatiem. Turklāt pie šīs mājas ierīces var tikt visdažādākajos veidos – aizejot uz intīmpreču veikalu, vai pasūtot internetā, izdodot lielu naudu par tehnoloģiju jaunumiem, vai pavisam nelielu par vienkāršu gumijas izstrādājumu, ko darbina baterijas.
© Rita Lasmane, žurnāls "Princese", speciāli salonu "LABI" apmeklētājiem.
Locekļu gredzeni, uzmavas un straponi
Cilvēce locekļa gredzenus pazīst jau no aizvēsturiskiem laikiem. Paši pirmie locekļu gredzeni tika izgatavoti no kažokādas sloksnītēm. Tās tika mērcētas, lai palielinātos diametrā, uzvilktas uz locekļa uzreiz aiz galviņas, tad nogaidīja, lai āda izkalst un savelkas, stingri nospiežot locekļa asinsvadus palielinot galviņu. Vel senos laikos jau bija zināms, ka dzimumaktu un līdz ar to baudu var paildzināt, nofiksējot locekļa pamatni ar gredzenu. Savukārt mūsdienās locekļa gredzeni ir trešā pirktākā prece sekspreču veikalos.
Nav noslēpums, ka daudzi vīrieši pēc pusaudžu gadu hiperaktīvās seksualitātes perioda turpmākajā dzīvē cieš no erekcijas disfunkcijas. Daži mokas ar īslaicīgām disfunkcijām, bet daži ar grūtībām vispār tikt pie erekcijas. Savukārt katrs astotais vīrietis, kas sasniedzis piecdesmit piecu gadu vecumu izjūt erekcijas problēmas. Tas gan nenozīmē, ka pilnībā jāatsakās no seksa priekiem. Piemēram, ar erekcijas gredzena palīdzību var panākt, ka vāja erekcija kļūst spēcīga un stingra un ļauj veikt pilnvērtīgu dzimumaktu.
Tiek ražoti dažāda lieluma un diametra sievietes klitora vibrostimulātora gredzeni vīriešiem, kas papildināti ar izaugumiem, lodītēm, bārkstiņām. Tomēr vienkāršākais risinājums ir īpašu prezervatīvu izmantošana. Šie prezervatīvi ir izgatavoti ar pagarinātiem stingriem galiem no silikona vai līdzīga materiāla, kas ļauj palielināt mazu locekli. Tāpat tiek piedāvāti prezervatīvi ar pagarinājumu, kas vibrē. Šķietami bezcerīgos gadījumos var izmantot locekļa uzmavu vai piesprādzējamu falla imitātoru - straponu. Tas ļauj sniegt apmierinājumu sievietei un gandarījumu pašam. Uzmavas mēdz būt no 35 līdz 45 mm iekšējā diametrā. Savukārt ārējais diametrs ir nesalīdzināmi lielāks. Piesprādzējamos falloimitātorus vai straponus iegādājas ne tikai vīrieši ar erekcijas problēmām, bet arī lesbietes. Tāpat tos pērk arī tādi pāri, kur sieviete mēdz spēlēt aktīvu lomu un iejusties vīrieša sajūtās, bet vīrietis – sievietes.
Alternatīvais veids.
Pastāv arī citi veidi kā uz visiem laikiem tikt pie mūžīgas un drošas erekcijas. Tā ir ķirurģiska operācija, kuras laikā locekļa kavernozajos ķermeņos tiek implantēti divi silikona cilindri. Operācija ilgst apmēram vienu stundu. Pēc operācijas var sākt nodarboties ar seksu pēc viena mēneša.
Niks, 34, precējies
"Nesen nopirkām ar sievu locekļa gredzenu komplektu, trīs gabalus, ar bumbiņveidīgiem paresninājumiem uz riņķi. Izpakojām, apskatījām un abi izteicām skeptiskas piezīmes attiecīgās preces sakarā... bet, kad pamēģinājām... Viens gredzens velkams uz oliņām, otrs - uz locekļa pamatnes, lai stimulētu klitoru, trešais – uzreiz aiz galviņas, lai priekšādiņa frikciju laikā uzšļūc uz gredzena un padara jau tā uzpampušo galviņu vēl lielāku. Abiem loti iepatikās. Tikai divi mīnusi; ja ap oliņām iz apmatojums, tad ņemot nost gredzenu, var izplūkt krietnu spalvu kušķi. Un galviņa piebriest tik milzīga, ka mīlēties var tikai misionāra pozā, citās pozās sievai nepatika – galviņa par lielu, es viņai bezmaz visus orgānus uz āru izgriezu."
Aleksis, 27, neprecējies
"Man ir divi gredzeni. Viens paciets, to es velku, kad gribu ilgāk. Otru ar klitora stimulatoru, izskatās, kā gredzens ar akmeni. To es lietoju, kad gribu meitenēm darīt patīkami."
Žanis, 38, precējies
"Mēģinājām ar sievu to mantu ar pagarinājumu! Nu nav kā pa īstam, bet nav arī kā ar prezervatīvu. Un grūti uzvilkt, domāts 15 cm īsam loseklim. Man bija ar žileti jāiegriež tai izstrādājumā, lai jaunais mētelītis labāk der manam draudziņam. Izskatījās smieklīgi – resns loceklis un tieva galviņa – pagarinājums. Bet manai sievai nenormāli patika!"
Andris, 48, precējies
"Bet mēs sen jau lietojam gredzenus. Gan man, gan sieva patīk. Žēl, ka salūza mīļākais gredzentiņš ar delfīniņu klitoram. Nopirkām Amerikā. Diemžēl nevaram vairs atrast tādu. Izmēģinājām daudzus. Tā arī tik ideālu, kā delfīniņu, neatradām."
Juris, 42, precējies
"Lietoju uzmavu ar pumpiņām un pagarinājumu. Manējai patīk. Loceklis resnāks un garāks. Es varu ilgi nebeigt un sagādāt sievai daudz prieka."
© Rita Lasmane, žurnāls "Princese", speciāli salonu "LABI" apmeklētājiem.
Smaržas partneru pievilināšanai
Smaržas ar feromoniem ir īpašs līdzeklis, kas pievērš pretējā dzimuma seksuālo uzmanību. Kā tas ir iespējams? Feromoni nav zinātnieku ķīmiķu izgudrojums. Feromonu aromātu izplata katra cilvēka ķermenis. To nevar identificēt kā konkrētu smaržu, bet cilvēkā degunā esošais orgāns nolasa informāciju par saderību vai nesaderību. Vīriešu ķermenis izplata androsteronus, kurus saož sievietes. Īpaši daudz šo vielu ir vīriešu sviedros. Sievietes, savukārt, izplata kopulīnu, kas koncentrēts pārsvarā vaginālos izdalījumos. Kā androsteroni ir tīkami un uzbudinoši sievietēm, tā kopulīns ir vilinošs un uzbudinošs vīriešiem. Abi dzimumi sajutuši sev tīkamu feromonu aromātu neapzināti tiecas tuvāk iepazīties ar vilinošā aromāta izplatītāju. Turklāt piemērotie feromonu aromāti darbojas kā efektīvs antidepresants. Tāpēc cilvēki, kas ilgāku laiku dzīvo ar mīļoto cilvēku ir mazāk pakļauti slimībām un depresijām nekā vientuļi cilvēki. Tēlaini izsakoties, tas ir Mātes Dabas izveidots mehānisms, kas liek cilvēkiem dzīvot pāros un priecāties par kopdzīvi.
Tie cilvēki, kas tiek dēvēti par seksuāliem vai harizmātiskiem, pastiprināti izdala "maģiskās molekulas". Parasti cilvēki jūt lielākas simpātijas pret harizmātiskiem cilvēkiem. Feromoni ieelpoti caur degunu tālākās bioķīmiskās reakcijās iespaido cilvēku attieksmi un reakcijas. Kā kāds smaržo tā pret viņu izturas apkārtējie. Mūsdienās ļaudis sparīgi cīnās pret savām smaržām un smakām, pūloties novērst tās ar parfīmiem un dezodorantiem. Pilsētnieki vairāk, laukos dzīvojošie mazāk. Sociologi skaidro šo parādību kā tā saucamo smaržu etiķeti – izteiktās ķermeņa smaržas novēršana liecina par personīgā lauka sašaurināšanu, kas raksturīgs pilsētniekiem. Teorētiski pilsētniekiem jābūt mazāk seksuāliem, jo viņiem mazāk iespēju ieelpot dabīgo feromonu aromātu.
Amerikāņu zinātnieki iemācījās sintezēt feromonus laboratorijās. Izmantojot feromonu smaržas cilvēks var kļūt daudz pievilcīgāks un interesantāks, labvēlīgi noskaņot pret sevi apkārtējos. Bet feromoni nevar regulēt un vadīt citus cilvēkus, jo cilvēks ir intelektuāla būtne. Smaržas ar feromoniem ir slepenais fascinējošais ierocis cīņai par pretējā dzimuma uzmanību.
Uzmanību!
Ja smaržas ir ar lielu feromonu koncentrāciju, tad ir jālieto tikai daži pilieni, kurus var uzpilināt nabas apvidū. Pārējo ķermeni var iesvaidīt ar parastiem parfīmiem vai dezodorantiem, kas piestāv feromonu smaržām.
Staņislavs, 26 gadi
"Atzīšos biju ļoti kautrīgs. Iepazīties ar meiteni varēju tikai tad, kad iedzēru. Kad mēģināju skaidrā, nekas nesanāca. Kad sāku lietot feromonu smaržas, meitenes pret mani sāka izturēties nevis noraidoši, bet ar interesi. Vienmēr ir patīkami, ja tev smaida tiklīdz tu pienāc klāt. Es jūtos pārliecināts. Iepazīties un veidot ko vairāk vairs nav problēmu."
Kaspars, 29 gadi
"Ne visai ticu tiem feromoniem. Reizēm vienkārši patīkama smarža var uzbudināt. Man, piemēram, patīk, bet draudzenei nē. Tā jau gaumes lieta."
Alvils, 43 gadi
"Es sievai uzdāvināju smaržas ar feromoniem. Šī mani izlamāja, ak, tad viņa mani vairs neuzbudinot. Nav jau tā, ka neuzbudina, bet gribētos, lai vairāk. To es viņai nepateicu. Sieva pašūmējās, pašūmējās, bet pēc divām nedēļām pa kluso iesmaržojās pirms likties man blakus. Uf, tā nu gan bija naksniņa!"
Aina, 32 gadi
"Iesmaržojos ar feromonu smaržām, aizgāju uz klubu. Man sējās klāt visādi jefiņi. Smukie puiši tā arī nepienāca. Varbūt vajadzēja vairāk slaistīties?"
© Rita Lasmane, žurnāls "Princese", speciāli salonu "LABI" apmeklētājiem.
Kad pornogrāfija kļuva plaši pieejama tautas masām
Lai arī Viktorijas laikmetā morāle tika bargi pieskatīta, tieši šajā laika posmā uzplauka komerciālā pornogrāfija. Ja agrāk, runājot mūsdienu juridiskajos terminos, pornogrāfiska rakstura materiālus izgatavoja tikai augstāko aprindu pārstāvjiem un to darīja augsti apmaksāti mākslinieki, tad 19. gadsimtā tā kļuva pieejama vidējiem un pat zemākiem slāņiem. Pornogrāfijas izplatību neapšaubāmi ietekmēja zinātniski tehniskās revolūcijas atklājumi, proti, drukas un foto attīstība.
Pornogrāfija un literatūra.
Pirms 19. gadsimta literatūra tika izdota mazās tirāžās, jo to ļaužu skaits, kas mācēja lasīt un spēja samaksāt par grāmatām, kā arī veltīt laiku lasīšanai, bija stipri ierobežots. Parādoties aizvien vairāk izglītotiem un līdz ar to daudz vairāk pelnošiem ļaudīm, pieauga pieprasījums. Lai arī erotiskā lasāmviela kļuva pieejama, varas pārstāvji centās to cenzēt. Cenzūrai tika pakļauta pat klasiskā grieķu literatūra. Tika organizētas neskaitāmas biedrības cīņā ar "netikumību". Šīs biedrības sev par mērķi izvirzīja cilvēka dabiskās seksualitātes izpausmes apkarošanu. Neskatoties uz to, no 1820. gada līdz 1840. un pēc 1860. gada erotiskās literatūras izdevumu skaits bija milzīgs. Ja gadsimta pirmajā pusē rakstnieki vēl seksuālo ainu aprakstīšanai izmantoja simbolus un metaforu, tad vēlāk kautrīgums tika mets pie malas un lietas tika sauktas īstajos vārdos. Grāmatu nosaukumi nepārprotami liecināja par to saturu: "Gultas draugs vai pamācības jaunavām" (1824), "Dāmu kalpones piedzīvojumi, intrigas un gaitas" (1822), "Mūsdienu izvirtulis" (1824), "Baudkārais turks." (1828), "Kardināls pavedējs." (1830), "Venēras mīlulis." (1830), "Kā mīlēties" utt.
19. gadsimta beigās Britu salās īpaši populāri kļuva erotiskie žurnāli un gada rakstu krājumi. Vispopulārākais no tiem bija "Pērle vai ikmēneša žurnāls saldkaisliem lasījumiem". Tā iznākšanas datums - 1879. gada jūlijs un izdošanas ilgums - pusotrs gads.
Amerikas Savienotajās Valstīs pornogrāfiski izdevumi netika drukāti, kas deva iespēju tirgotājiem papildus piepelnīties un ievest "neķītro" literatūru un periodiku no Eiropas. 1870. gadā Ņujorkā vien tika iztirgoti simts tūkstoši eksemplāru, kas tiem laikiem ir ievērojams skaitlis.
Pornogrāfija glezniecībā.
19. gadsimta sākumā erotiskās gleznas un grafikas nebija liels retums. Tāpat kā literatūru, arī pornogrāfiskās tēlotājmākslas šedevrus varēja iegūt aizvien vairāk "pikantēriju" pircēju. Lai arī lielāko tiesu Viktorijas laikmeta valstu erotika un pornogrāfija bija pasludinātas ārpus likuma, mākslinieki attiecīgā žanra gleznas gleznoja vai nu uz pasūtījuma, vai sava prieka pēc. Piemēram, slavenais angļu marīnists Joseph Turner bija arī visnotaļ ražīgs erotisko gleznu "ražotājs". Lielākā daļa viņa erotikas ir iznīcināta, bet saglabājušās skices, kas mūsdienās ar lielu pietāti tiek glabātas Britu muzejā Londonā.
Ievērojamākie pasaules slavenie mākslinieki, kas savu talantu izpauda arī erotiskā glezniecībā, bija Žans Engrs (Jean Ingres), Ferdinants Viktors Delakrua (Ferdinand Victor Delacroix), Felisjens Rops (Felicien Rops), Tulūzs Lotreks (Henri de Toulouse Lautrec). Īpaši Lotreks savās gleznās attēloja prieka māju vai bordeļu ikdienas dzīvi. Par laimi šie darbi tika nobēdzināti no bargās cenzūras un ir saglabājušies līdz mūsdienām. Austriešu zīmētājs Pīters Fendi (Peter Fendi) savas pēdas pornogrāfiskajā mākslā atstājis ar saviem zīmējumiem, kuros attēlojis dažādas seksuālas pozas. Savukārt ungārs Mihails Ziči (Mihaly Zichi) atstājis četrdesmit zīmējumus, kuros attēlo pats savu vētraino seksuālo dzīvi.
Pornogrāfiskais foto.
1839. gadā Luiss Dagers (Louis Daguerre) publicēja aprakstu par pirmo praktisko veidu, kā iegūt fotoattēlu vai dagerotipiju, līdz ar to kļūdams par visā pasaulē pazīstamo fotogrāfijas tēvu. Pirmā dagerotipija bija izveidota uz vara plāksnes ar sudraba pārklājumu. Pirmais pornogrāfiskais foto tika izveidots 1848. gadā uz tā bija redzami vīrietis un sieviete gados, kas mīlējas. Pašlaik šis attēls glabājas Kinsi institūtā ASV.
Lai arī dagerotipijas nebija iespējams pavairot, jaunā aroda pratēji fotogrāfi izgatavoja milzīgu daudzumu pornofoto, ar ko, protams, labi pelnījās. Piemēram, ASV 1850. gadā saražoja trīs miljonus "neķītru" bildīšu. Viena tamlīdzīga bilde maksāja apmēram vienas nedēļas strādnieka algu. 1851. gadā anglis Skots Arčers (Frederick Scot Archer) un francūzis Gustavs Greis (Gustave Le Gray) vienlaicīgi izgudroja negatīva attēla iegūšanu uz fotoplates, kas ļāva pavairot fotogrāfijas. Šis izgudrojums pavēra iespēju nest pornogrāfiju plašās tautu masās. 1848. gadā Parīzē bija 13 fotostudijas, savukārt 1860. gadā jau pāri 400. 1852. gadā "nepiedienīgās" bildītes sastādīja 40% no visām pārdodamajām fotogrāfijām. Pazīstamākie pornožanra fotogrāfi bija Augusts Beloks (Auguste Belloc), Bruno Brakvije (Bruno Braquehais), Feliks Mulens (Feliks Moulin), un citi.
Pornokino rītausma.
Līdz ar kino izgudrošanu un pirmās brāļu Lumjeru filmas "Vilciena pienākšana" publisku izrādīšanu 1895. gada 28. decembrī, pirmie, kas novērtēja jaunā žanra iespējas bija porno izgatavotāji.
Pirmais ekrāna skūpsts bija ieraugāms 1896. gadā 30 sekunžu filmiņā "The Kiss", kur redzams kā skūpstās mūzikla "Atraitne Džounsa" varoņi - jau minētā atraitne un Bilijs Baks. Tiem laikiem tā bija šokējoša filma: protams, izcēlās skandāls, turklāt katoļu baznīca aicināja filmas demonstrēšanu aizliegt. Jāatzīmē, ka uz ekrāna redzamais ļoti attāli atgādina erotisku skūpstu mūsdienu izpratnē. Neskatoties uz jebkādiem tikumības sargu pūliņiem maisam gals bija vaļā un pornokino uzsāka savu uzvaras gājienu plašo tautas masu virzienā. Pirmā īstā pornofilma parādījās tajā pašā 1896. gadā ar nosaukumu "Le Coucher De La Marie" (Gulta līgavai), kurā skatītājs varēja vērot dzimumaktu un jaunkundzi, kas izģērbjas.
Īsmetrāžas filmiņas ļāva ļautiņiem apmierināt savu kāri nolūrēt, kā mīlējas citi cilvēki un ar tieši tāpēc kļuva īpaši populāras. Protams, pornokino industrijas attīstība bija iespējama tikai tajās valstīs, kur pret to izturējās iecietīgi. Eiropā tās bija Francija, Holande, Itālija. Amerikas kontinentā - Latīņamerikas valstis. Savienotajās Valstīs neko tādu nevarēja iedomāties. Ja nu vienīgi dziļā pagrīdē. Pastāv uzskats, ka industrijas aizsākumi meklējami Buenosairesas bordeļos, kur filmas pieaugušajiem tika demonstrētas, filmētas un arī tirgotas. Vēlāk šis rūpals tieši tādā veidā pārceļoja uz Eiropu.
Pornogrāfija un likums.
Visā 19. gadsimta garumā pornogrāfiju aizliedzoši likumi parādījās regulāri un dažādās valstīs. Ievērot šos likumus palīdzēja dažādas valsts un privātas organizācijas. Angļi, piemēram, izveidoja Tikumību uzlabojošo biedrību (Society fot the Reformation of Manners), ASV tikumus pieskatīja Netikumību apkarojoša biedrība un Kontroles un uzraudzības biedrība.
Pirmais likums ASV, kas pūlējās atņemt plašām tautas masām iespēju lūkoties vai lasīt ko asinis sildošu un uzbudinošu, bija "Likums par muitas tarifiem. 1842. gads.", kas aizliedza no Eiropas ievest "cilvēku cieņu aizskarošas" neķītrības. 1857. gadā tas tika papildināts ar aizliegumu izplatīt dagerotipijas. 1865. gadā, savukārt, parādījās likums, kas aizliedza pornogrāfiju saturošus materiālus pārsūtīt pa pastu. Visi šie likumi liecina, lai kā likumdevēji un tikumības sargi centās, attapīgi ļautiņi vienalga atrada iespēju un spraugas likumā, lai remdētu līdzpilsoņu dziņu pēc "neķītrībām".
1857. gada Britu impērijā parlaments apstiprināja pirmo likumu, kas pirmais oficiāli aizliedza pornogrāfiju. Likums ļāva tiesnešiem iznīcināt jebkuru grāmatu vai mākslas darbu, kas pēc viņu ieskatiem varētu izrādīties pornogrāfisks. Jāņem vērā, ka tajos laikos, īpaši Anglijā par pornogrāfiju varēja uzskatīt jebko izņemot karalienes Viktorijas attēlu, ja vien kādam tas varētu raisīt seksuālu impulsu.
1873. gadā ASV Komstoka likums pie pornogrāfijas piepulcināja vēl kādu "neķītrību" – informāciju par kontracepciju un abortiem, ko tāpat aizliedza tirgot un pārsūtīt pa pastu līdz ar precēm, kas ar to saistītas. 19. gadsimta Savienotajās Valstīs pasta transportēšana bija vienīgais veids kā varēja pārvadāt preces pa valsti.
Ievērojamākās ar pornogrāfiju saistītās personas 19. gadsimtā.
Visdūšīgākais 19. gadsimta cīnītājs pret netiklību un nepiedienīgumu bija Entonijs Komstoks (Anthony Comstock, 1844-1915). Būdams vienkāršs pilsonis viņš pieteica karu visas pasaules netiklībai un drīz pēc tam kļuva par milzīgās biedrības cīņai ar netikumu priekšsēdētāju, pasta departamenta speciālo aģentu un Ņujorkas šerifa palīgu. Misters Komstoks svēti ticēja, ka neķītrās bildītes grauj sabiedrību un maitā jaunatni. Šīs svētās ticības vārdā viņš izmanījās iznīcināt 160 tonnu literatūras, kuru viņš apzīmogoja ar neķītrības zīmogu. Ugunij tika nodotas grāmatas par cilvēka seksualitāti, teātri, ģimenes plānošanu, feministiskā literatūra un viss ko Komstoks uzskatīja par "neķītru". Tomēr, sākoties jaunajam 20. gadsimtam, Komstoka autoritāte nepārtraukti vājinājās. Pēc mēģinājuma pasludināt par neķītrību Bernarda Šova lugu "Miss Vorenas profesija", Komstoka vārds kļuva par muļķības sinonīmu.
Viljams Dagdeils (William Dugdale, 1800-1868) bija ražīgākais angļu pornogrāfijas izdevējs un pārdevējs. Neskatoties uz neskaitāmām konfiskācijām, apcietinājumiem un pat sēdēšanu cietumā viņam izdevās noturēties biznesā četrdesmit gadus. Dugdeilu apsūdzēja pornogrāfijas izplatīšanā 1830., 1845., 1851., 1861. un 1868. gadā. Viņš bija pirmais, ko arestēja sakarā ar likumu "Par nepiedienīgām publikācijām" 1857. gadā. Neskatoties uz neskaitāmām konfiskācijām līdz mūsdienām tomēr saglabājušās Dagdeila izdotās fotokartiņas. Dagdeilam bija divi brāļi, kas tāpat nodarbojās ar tā saucamās pornogrāfijas tirgošanu un arī tika apcietināti un tiesāti. Atliek secināt: vai nu peļņa bija pietiekami liela, vai visi trīs brāļi no sirds mīlēja pornogrāfiju.
Leopolds Zaher Mazohs (Leopold Sacher Masoch, 1836-1895) - austriešu rakstnieks, kura vārds ir mazohisma jēdziena pamatā un to, savukārt, ieviesa 1886. gadā vācu seksologs Krafts Ebings. Jau bērnībā Leopoldu vilināja cietsirdība. Viņam patika aplūkot bildītes, kurās attēloti dažādi soda veidi, viņš sapņoja nokļūt nežēlīgas sievietes varā, kas iekaltu važās un spīdzinātu. Zaher Mazohs iesākumā pasniedza vēsturi universitātē, bet atteicās no šīs nodarbes literatūras vārdā. Viņš uzrakstīja vairākus mazohistiskus romānus. Pazīstamākais no tiem ir "Venēra kažokādās". Šis attiecīgā žanra šedevrs tiek uzskatīts par atklātāko no visiem.
Viņš bija divas reizes precējies. Pirmā sieva iesākumā atteicās nežēlīgi pērt savu vīru un bija ar mieru tikai būt klāt eksekūcijai, kamēr kalpone pēra. Vēlāk viņa pakļāvās vīra vēlmēm. Leģenda vēstī, ka visvairāk rakstnieku iedvesmoja pletne ar naglām un tās radītās sāpes. Zaher Mazohs nemitīgi mudināja sievu būt neuzticīgai, ievietojot iepazīšanās sludinājumus avīzēs ar tekstu "jauna skaista sieviete vēlas iepazīties ar enerģisku vīrieti". Lai kā pirmā sieva vēlējās izpatikt vīram, viņas pacietības mērs izsīka un viņa ierosināja laulības šķiršanu. Otro reizi Zaher Mazohs apprecējās ar savu sekretāri. Laulība izveidojās veiksmīga. Pēc visa spriežot, jaunizceptajai sievai nebija iebildumu pret vīra ekscentrisko seksuālo gaumi. Zaher Mazoham bija lādzīgs raksturs, viņš nedzēra, nesmēķēja, ļoti mīlēja bērnus. Kara laikā cīnījās un bija apbalvots par drošsirdību kaujas laukā.
© Rita Lasmane, žurnāls "Princese", speciāli salonu "LABI" apmeklētājiem.
|
